Borabora

Borabora
Bora-Bora Porapora
Borabora Borabora Borabora
Ģeogrāfija
Izvietojums	Klusais okeāns
Koordinātas	16°29′40″S 151°44′11″W
Arhipelāgs	Biedrības salas, Aizvēja salas
Salu skaits	29
Platība	38 km²
Lagūnas platība	25 km²
Garums	14,7 km
Platums	9,7 km
Krasta līnija	42 km
Augstākais kalns	Otemanu 727 m
Administrācija
Valsts	Francija
Aizjūras teritorija	Franču Polinēzija
Komūna	Borabora
Lielākais ciems	Vaitape
Demogrāfija
Iedzīvotāji	10 758 (2022)
Blīvums	283,1/km²
Pamatiedzīvotāji	taitieši
Borabora Vikikrātuvē

Borabora (franču: Bora-Bora, taitiešu: Porapora — ‘pirmdzimtā’) ir koraļļu atols ar centrālo vulkānisko salu Biedrības salās Klusajā okeānā, arhipelāga sestā lielākā sala pēc platības un ceturtā lielākā pēc iedzīvotāju skaita. Administratīvi pieder Franču Polinēzijas Aizvēja salu administratīvajai vienībai, kur kopā ar neapdzīvoto Tupai atolu veido Boraboras komūnu. Boraboras pamatiedzīvotāji ir polinēziešu tauta taitieši. Lielākā apdzīvotā vieta ir komūnas centrs Vaitape salas rietumu krastā. Borabora tiek uzskatīta par vienu no ekskluzīvākajiem un greznākajiem brīvdienu galamērķiem augstākajā cenu diapazonā un ir viens no dārgākajiem ceļojumu galamērķiem pasaulē.

Ģeogrāfija

Boraboras lagūna ar Otemanu kalnu fonā

Borabora atrodas Biedrības salu rietumdaļā, Aizvēja salu grupā, tuvākā sala ir 15 km attālā Tahaa dienvidaustrumos. Atola centrālā 9 km garā un 5 km platā sala vulkāniskas izcelsmes, reljefs kalnains, augstākā virsotne ir Otemanu kalns (727 m vjl) salas vidienē. Krasta līnija stipri izrobota, daudz līču un pussalu. Boraboru ieskauj 42 km garš koraļļu rifs ar vienu 600 m platu kuģojamu savienojumu ar okeānu; uz rifa vairākas motu, lielākā daļa no kurām aizņemtas ar platācijām vai apbūvētas. Ainavā valda tropiskie lietusmeži, daudz endēmu augu sugu.

Valda tropisks musonu klimats bez izteiktām sezonām; temperatūra svārstās no 22 °C līdz 30 °C. Vidējais nokrišņu daudzums ap 1654 mm. Sausā sezona ir no jūnija līdz oktobrim, bet lietus sezona — no novembra līdz aprīlim, kad mēdz būt vētras un lietusgāzes.

Vēsture

2. pasaules kara laika amerikāņu krasta artilērija

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Boraboru, tāpat kā citas Biedrības salas un Marķīza salas apdzīvojuši polinēzieši no Samoa un Tongas ap m.ē. 3. gadsimtu. Salā līdz pat 19. gadsimta beigām pastāvēja savas patstāvīgas valdošās dinastijas, kas konkurēja ar kaimiņu Raiāteu. Pēdējā Boraboras karaliene Teriimaevarua III tika gāzta no troņa 1895. gadā un aizstāta ar Francijas vicerezidentu.

Pirmie no eiropiešiem salu apmeklēja holandiešu ekspedīcija Jakoba Rogevēna vadībā 1722. gadā. 2. pasaules kara laikā ASV Boraborā izveidoja Klusā okeāna dienviddaļas atbalsta bāzi — izbūvēja degvielas noliktavu, lidlauku, lidlaivu bāzi un citu infrastruktūru. Ekspedīcijā bija iesaistīti 9 kuģi un ap 7000 karavīru. Bāzes aizsardzībai tika uzstādīti vismaz astoņi septiņcollīgi krasta artilērijas lielgabali, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Salā karadarbība nenotika un 1946. gadā amerikāņi bāzi slēdza. Boraboras lidlauks tika pārveidots civilai izmantošanai un līdz 1960. gadam, kad uzbūvēja Taiti Faaas lidostu, Boraboras lidosta bija vienīgā Franču Polinēzijas starptautiskā lidosta.

Saimniecība

Salas galvenās saimniecības nozares ir tūrisms. Pirmā viesnīca Hotel Bora Bora tika atvērta 1961. gadā, bet pēc deviņiem gadiem uzbūvēja pirmos virsūdens bungalo uz pāļiem lagūnā, kas mūsdienās ir vispārpieņemts standarts Boraboras kūrortiem. Populārs ir daivings un snorkelēšana lagūnā. Gadā salu apmeklē ap 175 tūkstošiem tūristu.

Salas ziemeļos uz Mutes motu no 1958. gada darbojas Boraboras lidosta ar 1505 m garu skrejceļu, kas ar regulāriem reisiem savienota ar Taiti un citām Biedrības arhipelāga salām un gadā apkalpo ap 380 tūkstošiem pasažieru.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Borabora.